Tās mākslinieciskās izpausmes Aveiro, ko var saistīt ar jūgendstila kustību, attiecas uz 20. gadsimta sākumu, precīzāk uz laiku no 1904. līdz 1920. gadam. Vietējie laikraksti toreiz bieži ziņoja par „jauna stila” ēku būvniecību. Tolaik to dēvēja par „Aveiro stilu”, jo nebija pilnīgas izpratnes par jūgendstila kustību Eiropā, tās filozofiju un pielietojumu arhitektūrā un dekoratīvajā mākslā. Patiesībā Aveiro pilsētā terminu „jūgendstils” lietoja nedaudz vienkāršotā izpratnē, attiecinot to galvenokārt uz fasāžu dekoratīvajiem elementiem. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka jūgendstils pilsētā uzplauka, pateicoties konservatīvajai buržuāzijai un bagātajiem emigrantiem no Brazīlijas, kuri, atgriežoties dzimtenē, vēlējās demonstrēt savu sociālo un ekonomisko stāvokli. Tādējādi jūgendstila elementi pārsvarā tika izmantoti ēkas ielas fasādē, kamēr pārējā ēkas daļā un interjerā tika lietoti tradicionālie plānojuma principi un apdares detaļas. Šī stila paveida pamatkoncepcija ir „ārišķība”, un ārišķība tiešām ir viena no galvenajām Aveiro jūgendstila iezīmēm. Flīzes ar jūgendstila motīviem ir otra iezīme, kas raksturo vietējo jūgendstila arhitektūru. Bieži vien flīzes bija vienīgais jūgendstila elements ēkā, bez tam portugāļi tās tradicionāli izmantoja būvniecībā, jo flīzes bija lētas un plaši pieejamas, un ļāva gan padarīt no saulē kaltētiem ķieģeļiem būvētās ēkas ūdensizturīgas, gan kalpoja kā rotājums. Arhitekts Fransisko Augusto da Silva Roše tiek uzskatīts par spilgtāko Aveiro jūgendstila pārstāvi, jo viņš projektējis lielāko daļu šeit sastopamo jūgendstila ēku. Papildus tiešai un aktīvai līdzdalībai vairāku jūgendstila ēku būvniecībā, viņam ir ļoti nozīmīga loma jūgendstila popularizēšanā jauniešu vidū, jo gandrīz 40 gadus viņš bija Aveiro Industriālā dizaina skolas direktors un skolotājs. Nozīmīgu vietu Aveiro jūgendstila kustībā ieņem arī Žaime Inačio dos Santos, Žozē de Pinjo, Karlos Mendes un Ernesto Korrodi.