Divdesmitā gadsimta sākums bija viens no svarīgākajiem periodiem pilsētas vēsturē, ko dēvē par Budapeštas „zelta laikmetu”. Pēc revolūcijas un Neatkarības kara (1848.–1849. g.), kam aptuveni divdesmit gadus vēlāk sekoja nacionālās pretošanās kustības periods, ap 1900. gadu pilsēta savā attīstībā bija sasniegusi virsotni. Ungārijas galvaspilsēta Budapešta izveidojās no divām pilsētām – Budas, kas zināma arī kā Obuda vai Vecbuda, un Peštas sešus gadus pēc Austrijas un Ungārijas līguma parakstīšanas un Austroungārijas impērijas nodibināšanas. 19. gadsimta beigās pilsētas attīstība sasniedza pārsteidzošus tempus. Šajā laikā iedzīvotāju skaits pilsētā trīskāršojās, pieaugot no 280 000 līdz 933 000, savukārt ēku skaits palielinājās gandrīz divkārt. Būvdarbus plānoja un pārraudzīja galvaspilsētas Sabiedrisko darbu padome – centrālā pilsētplānošanas pārvalde. Jaunā apbūve vārda tiešā nozīmē padarīja Budapeštu par īstu metropoli.

Šo ēku arhitektūru galvenokārt raksturo divi stili – historisms un jūgendstils, vai precīzāk – vairāki jūgendstila formālie paveidi. Atšķirībā no historisma ungāru jūgendstila pamatā ir nacionālās arhitektūras elementi. Tā kā ungāru tautas izcelsme ir saistīta ar austrumiem, Edens Lehners (1845–1914), ungāru jūgendstila spilgtākais pārstāvis, sākotnēji iedvesmojās no indiešu un sīriešu arhitektūras, bet vēlāk – no ungāru tautiskajiem motīviem. Šādi viņš oriģinālā veidā apvienoja dažādus arhitektūras stilus. Pārveidojot tautiskos motīvus par trīsdimensiju arhitektoniskiem elementiem, Lehners radīja Ungārijai raksturīgo jūgendstila paveidu.

Pakāpeniski atsakoties no Lehnera stila, tomēr iedvesmojoties no viņa pieejas, grupa „Jaunieši” (Fiatalok), kurā darbojās Kārojs Košs un Dese Zrumeckis, izmantoja ungāru tradicionālās būvformas un tautas mākslas elementus, lai sasniegtu to pašu mērķi. 

Papildus šīm divām galvenajām tendencēm Budapeštā jūtama arī citu mākslas strāvojumu ietekme no dažādām Eiropas valstīm. Gadsimtu mijā celtajās ēkās vērojamas austriešu, vācu, beļģu, franču jūgendstila iezīmes, arī angļu un somu arhitektūras ietekme. Bēla Lajta sākotnēji pārņēma Lehnera stilu, pēc tam smeļoties iedvesmu no angļu un somu arhitektūras tendencēm; ieinteresējies par ēģiptiešu stilu, viņš galu galā nonāca pie modernās arhitektūras. Aladāra Ārkaja radošā attīstība bija ļoti līdzīga. Izmantojot stilizētus tautiskos motīvus fasāžu rotājumos, Ištvāns Medģasajs izkopa pats savu stilu, kas atšķīrās no Lehnera manieres. Lietišķajā mākslā jūgendstils galvenokārt ienāca, pateicoties Dekoratīvās mākslas skolai un muzejam, ko atklāja 1896.gadā.