Francoise Aubry, Curatrice del Museo Horta, Bruxelles
Jūgendstila kustība aizsākās 1893. gadā, kad Viktors Ortā pilsētas namos Briselē sāka pielietot atsegtas dzelzs un čuguna konstrukcijas, padarot iekštelpas vizuāli plašākas, piepildot tās ar gaismu un ļaujot brīvi cirkulēt gaisam. Izmantojot metāla lokanību, Ortā izveidoja plūstošu abstraktu līniju rotājumus, kuru daudzveidīgās kompozīcijas izdaiļoja gludās sienas un ar mozaīkām segtās grīdas. Tādējādi viņš izveidoja piepildītu telpu, kur līnijas pauda vitalitāti jeb augu augšanas spēku.
Daba bija viens no galvenajiem jūgendstila jeb „jaunā stila” iedvesmas avotiem. Teorētiķi, piemēram, Eižēns Grasē savā darbā „Augi un to pielietojums ornamentos” („La plante et ses applications ornementales”) parādīja, kā radoši izmantot no dabas aizgūtos motīvus. Ietekmējoties no Japānas mākslas, 19. gadsimta beigās radās jauna aizraušanās ar vijīgām līnijām, atdarinot kimono motīvus vai kādas kurtizānes trauslo kakla izliekumu. Plūstošās līnijas, asimetriskās kompozīcijas bez ģeometriskiem elementiem un smalkas krāsu nianses radīja jaunu ornamentu klāstu, atsakoties no 19. gadsimtā valdošā historisma jeb lielā „stilu karnevāla”.
Tāpat kā augi vai abstraktās līnijas, pirms parādīšanās arhitektūrā un dekoratīvajā mākslā prerafaelītu idealizētais noslēpumainais sievietes tēls kļuva par plaši izplatītu dekoratīvo tēmu reklāmā (Muhas plakāti). Jūgendstilam ir divas dažādas izpausmes – viena, kas pielāgojas jaunajam dzīvesveidam (apgaismojums, higiēnas prasības, transports), un otra, kas cenšas izdaiļot ikdienas dzīvi (profesionāli mākslinieki un gleznotāji, kas strādā dekoratīvi lietišķās mākslas jomā). Šie mākslinieki izmantoja tradicionālās amatniecības metodes, lai paaugstinātu rūpnieciskās ražošanas kvalitāti un tādējādi arī masveida ražošanas estētisko līmeni.
Viljama Morisa dekoratīvi lietišķās mākslas darbnīcās izgatavotie izstrādājumi bija dārgi un vienīgi turīgi ļaudis varēja atļauties tos iegādāties. Jūgendstila pārstāvji Veimārā un Darmštatē, piemēram, Henrijs van de Velde vai Josefs Marija Olbrihs, centās atdzīvināt vietējo rūpniecību un palielināt labklājības līmeni valstī. Vīnes darbnīcās pilnā sparā notika dārgu dekoratīvi lietišķās mākslas izstrādājumu ražošana, jo valdīja pārliecība, ka tas bija īstais laiks, kad buržuāzijas pārstāvjiem vajadzēja kļūt par mākslas mecenātiem.
Pateicoties ilustrētiem mākslas žurnāliem un starptautiskām izstādēm, jūgendstils strauji izplatījās visā Eiropā. Tā nosaukums katrā valstī atšķīrās, piemēram, Katalonijā to dēvēja par modernismu, Vācijā par jauno stilu, Itālijā par brīvības stilu, bet Vīnē vai Prāgā par secesijas stilu. Jūgendstila kustība ātrāk attīstījās valstīs un reģionos, kuros bija lielāka kultūras autonomija (piemēram, Katalonijā, Čehoslovākijā un Somijā), kā arī vietās, kur ekonomiskā labklājība ļāva distancēties no galvaspilsētu diktētās gaumes (piemēram, Glāzgovā vai Nansī). Lielākā vai mazākā mērā jūgendstila ietekme bija jūtama visā Eiropā, jo tas lieliski sadzīvoja ar tradicionālajām vietējās kultūras izpausmes formām. Jūgendstila iezīmes vairāk redzamas jaunajos apbūves kvartālos, kas radušies pilsētu paplašināšanās rezultātā 19. gadsimta beigās (piemēram, Rīga vai Barselona). Sākot no 1906. gada, jūgendstila tendences zaudē savu aktualitāti, gandrīz pilnībā izzūdot Pirmā pasaules kara laikā.
Fransuāza Obrī, Ortā muzeja kuratore, Brisele
